Kāpēc vardarbības pazīmes mazos bērnos paliek nepamanītas

Pirmajos dzīves gados bērni no vardarbības sekām cieš visvairāk, it īpaši, ja tā notiek ģimenē. Ja auklīte vai pirmsskolas pedagogs spēj efektīvi novērtēt situāciju, pārzina ziņošanas procesu un spēj sniegt bērna vajadzībām atbilstošu aprūpi, tas patiešām var mainīt bērna dzīvi. Vismaz teorētiski. Bet kā pietrūkst praksē? Šeit apkopoti būtiskākie secinājumi pēc sešus mēnešu ilgiem pētījumiem starptautiska projekta ECLIPS ietvaros.

Bērnu aprūpes speciālistu nozīme vardarbības atpazīšanā

Bērni vecumā līdz trīs gadu lielāko daļu laika pavada kopā ar ģimeni – ar vecākiem, vecvecākiem vai citiem nozīmīgiem aprūpētājiem. Parasti tā ir drošākā vide maziem bērniem. Bet kas notiek, ja vardarbība notiek tieši ģimenē? Kas var palīdzēt šiem bērniem?

Lielākajā daļā Eiropas valstu bērni pirmajos dzīves gados dienas pavada kopā ar auklītēm vai regulāri apmeklē bērnu pieskatīšanas iestādes, tāpēc auklītes un pirmsskolas pedagogi ir ārkārtīgi svarīgs posms, kas var atpazīt mazuļu piedzīvotās vardarbības pazīmes un ieteikt ģimenei atbilstošu atbalstu. Minētajiem speciālistiem ir unikāla iespēja iesaistīties, jo viņi satiek un novēro bērnus ikdienā. Zinot bērnu temperamentu, var pamanīt arī būtiskas izmaiņas bērnu uzvedībā, attīstības grūtības vai emocionālās izpausmes, kas var liecināt par bērna pārdzīvoto. Tomēr, kā liecina pētījums, šobrīd bērnu pieskatītājiem pietrūkst zināšanu un apmācību, kas ļautu atpazīt iespējamu vardarbību ģimenē un atbilstoši rīkoties.

Kas kavē bērnu aprūpētājus aktīvi iesaistīties bērnu aizsardzības jomā?

Viens no pamata iemesliem, kas traucē auklītēm un pirmsskolas pedagogiem aktīvi iesaistīties vardarbības atpazīšanā, ir atbilstošu apmācību trūkums, nepilnīgas zināšanas par vardarbības veidiem un atbilstošu rīcību, strādājot ar bērniem vecumā līdz trīs gadu vecumam. Skaidra algoritma vardarbības atpazīšanai nav, tāpat arī trūkst vadlīniju tālākai rīcībai, tāpēc speciālisti galvenokārt paļaujas uz savu pieredzi un “izjūtu”.

Ja arī pastāv kādas ziņošanas vadlīnijas, tad tās bieži vien ir pārāk sarežģītas un grūti izmantojamas, tostarp pārmērīgu formalitāšu vai neskaidri definētu lomu dēļ. Kopumā auklītes un pirmsskolas pedagogi nejūtas pārliecināti par to, vai viņiem ir pietiekamas zināšanas un pilnvaras, lai veiktu bērna situācijas novērtēšanu un piesaistītu atbalstu.

Šaubas par savām kompetences robežām iet roku rokā arī ar bailēm par to, ka bērns var tikt izņemts no pirmsskolas izglītības iestādes, un tas var nelabvēlīgi ietekmēt pašus bērnu aprūpes speciālistus. Iestāde var ciest finansiālus zaudējumus, bet ģimenes uzticēšanās zaudēšana var mest ēnu uz tās reputāciju. Turklāt bērns var tikt izņemts no drošas vides. Līdz ar to nepārsteidz tas, ka auklītes un pirmsskolas pedagogi nejūtas tik pārliecināti par savu lomu, lai apspriestu ar vecākiem iespējas vērsties pēc palīdzības.

Auklīšu un pirmsskolas pedagogu gatavību ieņemt aktīvāku lomu kavē arī laika trūkums, tāpat relatīvi zemais atalgojums neveicina papildu motivāciju. Ja minētajiem apstākļiem pievienojam arī augstu sabiedrības toleranci pret vardarbību kopumā, ziņošana drīzāk notiek tikai tad, ja situācija jau ir ļoti nopietna un bērnam bīstama.

Sadarbība ar citām bērnu aizsardzības jomā strādājošajām iestādēm var būt sarežģīta, informācijas apmaiņa starp tām ir vāja, turklāt dažkārt attur arī aizspriedumi pret konkrētām iestādēm, tāpēc auklītes un pirmsskolas pedagogi pauž nepieciešamību pēc starpinstitucionālām darba grupām, kurās būtu iespējams labāk iepazīt citu profesionāļu darbību un tādējādi izvairīties no iespējamiem aizspriedumiem. Tāpat nepieciešamas arī efektīvākas apmācības gan teorētiskā, gan praktiskā līmenī – tai skaitā supervīzija, kā arī skaidras vadlīnijas par vardarbības atpazīšanu atbilstoši dažādiem vecumposmiem un atbilstoša atbalsta piesaisti. Neiztikt arī bez sabiedrības atbalsta un novērtējuma auklīšu un pirmsskolas pedagogu darbam.

Kāda ir mazuļa vajadzībām atbilstoša aprūpe?

Līdzās vardarbības atpazīšanai un ziņošanai, ne mazāk svarīgs auklītes un pirmsskolas pedagoga uzdevums ir veicināt bērna attīstību – jo īpaši gadījumos, kad bērns piedzīvojis vardarbību ģimenē un mājas nav viņam drošākā vieta.

Arī šajā jomā auklītes un pirmsskolas pedagogi varētu ļoti veiksmīgi iesaistīties un nodrošināt bērna situācijai atbilstošu aprūpi, esot pastāvīgā kontaktā ar bērnu ārpus ģimenes apstākļiem. Traumas izpratnē balstītas aprūpes pamatā ir bērna gūto pārdzīvojumu ietekmes apzināšanās ar mērķi maksimāli atbalstīt mazuli ar atbilstošu vidi un rūpēm. Traumas izpratnē balstīta aprūpe gan vēl ir visai jauns jēdziens, līdz ar to arī auklītēm un pirmsskolas pedagogiem par to trūkst vienotas izpratnes, vadlīniju un praktisko iemaņu.

Jāpiebilst, ka darbā ar mazuļiem vecumā līdz trīs gadiem pieskatītājiem ir grūtāk identificēt vardarbības ietekmi, jo bērni, iespējams, vēl nerunā un tāpēc pazīmes ir grūtāk nolasīt nekā vecākiem bērniem. Speciālisti var nepamanīt vardarbības signālus un neviļus normalizēt bērnu specifisku uzvedību. Līdz ar to lielākais šķērslis ir apmācību trūkums par traumas izpratnē balstītu aprūpi, jo šobrīd programmas par šo tēmu Latvijā nav plaši pieejamas. Tāpat trūkst laika un finanšu resursu apmācību veikšanai un jaunu prasmju ieviešanai. Arī Latvijas augstskolās, kas sagatavo pirmsskolas izglītības iestāžu darbiniekus, lielākais uzsvars tiek likts uz metodēm bērnu izglītošanai par dažādu darbiņu veikšanu, nevis bērna vajadzību, piesaistes, attīstības izpratni un tik ļoti nepieciešamajām sociāli emocionālajām prasmēm.

Lai gan auklītes un pirmsskolas pedagogi ir viena no galvenajām profesionāļu grupām, kas var spēlēt nozīmīgu lomu vardarbības atklāšanā un bērna attīstības veicināšanā, šobrīd visvairāk ceļā stājas apmācību trūkums šajā jomā un speciālistu pārliecības trūkums par savu lomu un kompetenci, veicot šo ļoti svarīgo uzdevumu.

Par pētījumu

Rakstā aplūkotais pētījums ir daļa no projekta ECLIPS (www.eclipsproject.eu), kura mērķis ir mazināt vardarbības ģimenē ietekmi uz bērniem vecumā līdz trīs gadiem. Projekts ir vērsts uz auklītēm un pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogiem, un tā ietvaros tiek veidota apmācību programma, kā arī vadlīnijas vardarbības pazīmju novērtēšanai un atbilstošai bērna aprūpei, vienlaikus stiprinot bērnu aprūpes speciālistu lomu bērnu aizsardzības jomā un ģimeņu atbalstīšanā.

Pētījuma ietvaros tiek analizēta zinātniskā literatūra un pirmsskolas darbinieku ikdienas prakse attiecībā uz vardarbības pazīmju novērtēšanu, ziņošanu, kā arī traumas izpratnē balstītu aprūpi četrās Eiropas valstīs: Beļģijā, Ungārijā, Itālijā un Latvijā. Bērnu aprūpes speciālistu un citu institūciju intervijas atklāja gan daudzas potenciālas iespējas, gan arī nopietnus šķēršļus tam, lai bērnu aprūpes speciālisti ieņemtu aktīvu lomu, saskaroties ar iespējamiem vardarbības gadījumiem ģimenē. Lai gan pētījumā iekļautajās valstīs pastāv atšķirīgi likumi un kultūra, tika konstatētas būtiskas līdzības, kas var palīdzēt risināt šo aktuālo problēmu Eiropas līmenī.

ECLIPS ir saņēmis finansējumu no Eiropas Savienības Tiesību, vienlīdzības un pilsonības (REC) programmas saskaņā ar līgumu Nr. 101005642. Šī ziņa atspoguļo tikai autora viedokli. Tā nepārstāv Eiropas Komisijas viedokli, un Eiropas Komisija nav atbildīga par tajā ietvertās informācijas iespējamo izmantošanu.

Raksta autori:

• Unimore, University of Modena and Reggio Emilia, Itālija;
• “Centrs Dardedze”, Latvija;
• Leuvenas-Limburgas universitātes koledža, Beļģija;
• Pressley Ridge, Ungārija.