Kad zaudēto laiku vairs neatgūt: kāpēc jāinvestē pirmajos bērna dzīves gados

2020. gadā Latvijā 171 bērns vecumā līdz 3 gadiem šķirts no vecākiem, pārtraucot aizgādības tiesības – vairumā gadījumu vecāku vardarbības dēļ. Iemesls var būt fiziska, emocionāla, seksuāla vardarbība vai pamešana novārtā. Turklāt bērns cieš arī tad, ja tiešā veidā vardarbību pret sevi nepieredz: vardarbīgas attiecības starp citiem ģimenes locekļiem ir pielīdzināmas emocionālai vardarbībai. Tajā pašā laikā sabiedrības acīm šai bērna vecumposmā ģimene un bērns ir vismazāk redzami, un problēmas var būt grūti pamanāmas. Vecāki paliek bez nepieciešamā atbalsta un bērns nevar attīstīties drošos apstākļos, kas dažkārt noved pie traģēdijām. Kā to varam novērst?

Pirmo 1000 dienu ietekme – uz mūžu

Ja sarunājamies ar bērnu, viņš spēs pateikt “es gribu” līdz 20 mēnešu vecumam un “es dzeru savu sulu, mammu” līdz 3 gadu vecumam. Pirmās 1000 dienas – laiks no bērna ieņemšanas līdz trešajam dzīves gadam – ieliek pamatu milzīgam potenciālam un pilnvērtīgai bērna attīstībai visas dzīves laikā. Tomēr šajā laikā zīdainis ir arī visneaizsargātākais pret ārējiem faktoriem un nelabvēlīgo pieredzi. Pamešanas novārtā, nepietiekama uztura vai vardarbības ģimenē izraisīta trauma iedragā drošo pamatu, negatīvi “ieprogrammējot” bērna ķermeni, kas noved pie sliktākas veselības un ievērojama smadzeņu attīstības potenciāla zaudēšanas.

Kādreiz tika uzskatīts, ka tādi veselības traucējumi kā sirds slimības un diabēts ir tikai cilvēka rīcības un dzīvesveida rezultāts, bet šobrīd pētnieki atklājuši saikni arī ar piedzīvoto zīdaiņa vecumā. Visas ķermeņa sistēmas ir saistītas, un bērna pirmie dzīves gadi ir nozīmīgākie cilvēka veselīgai attīstībai. Tāpat kā valodas apgūšanai ir kritiski svarīgais periods, tāds ir arī, lai iemācītos spriest, saprasties un tikt galā ar emocijām. Kad šis kritiski svarīgais periods ir pagājis, mēs joprojām varam iemācīties citas valodas, taču ne tādā līmenī kā savu pirmo valodu. Kad pieaugsim, mēs sazināsimies un kaut kā pārvarēsim savas emocijas, taču, ļoti iespējams, neveselīgos veidos. Psiholoģiska trauma ārkārtīgi ietekmē cilvēka attīstību – jo īpaši pirmajās 1000 dienās, kad smadzenes attīstās un pielāgojas visātrāk, tāpēc bērnu vecākiem un aprūpētājiem ir ārkārtīgi būtiski rūpēties gan par bērna fizisko, gan emocionālo drošību.

Viņi tāpat neko neatcerēsies?

Tādas problēmas kā nabadzība vai vardarbība ģimenē nav nekas jauns, taču tās rada arvien lielāku satraukumu, iegūstot arvien vairāk pierādījumus par bērnībā gūtās nelabvēlīgās pieredzes ietekmi uz bērna attīstību un viņa turpmāko dzīvi. Tā, piemēram, Covid-19 pandēmijas laikā finansiālais stress, neziņa par nākotni un sociālā izolētība radīja bērnos pastiprinātu trauksmi un vardarbības ģimenē pieaugumu.

“Mazus bērnus no psiholoģiskām traumām pasargā viņu vecums”, “viņi tāpat neatcerēsies” ir izplatītākie mīti par bērnu pārdzīvoto. Zīdaiņu reakcijas var atšķirties no vecāku bērnu demonstrētā, un viņi, iespējams, nespēj ietērpt piedzīvoto stresu vai draudīgu notikumu vārdos, tomēr arvien vairāk pētījumu liecina par to, ka piedzīvotais nopietni ietekmē zīdaiņus un viņi uzrāda traumas simptomus.

Smadzenēm ir vairāki veidi, kā atcerēties pieredzi, tāpēc tuva cilvēka pieskāriens var likt mums justies mierīgāk, turpretī staigāšana vienam pašam nakts vidū var ļoti satraukt, lai gan mēs to nesaistām ar kādu konkrētu notikumu. Smadzenes visas ienākošās pieredzes salīdzina ar agrākajām. Lielākā daļa no zīdaiņa vecuma pieredzes saglabājas kā neapzinātas, vārdos nenoformulētas atmiņas, ko mūsu nervu sistēma izmantos par pamatu visu turpmāko mūžu. Jo ilgāk, intensīvāk un biežāk zīdaiņiem jāiztur satraucošas situācijas, jo lielāka varbūtība, ka tas ietekmēs viņu turpmāko attīstību.

Novārtā pamešanas, ļaunprātīgas izmantošanas un vardarbības ģimenē piedzīvošana zīdaiņa vecumā ietekmē smadzenes dziļāk nekā trauma, ko piedzīvojis pieaudzis cilvēks ar jau attīstītu nervu sistēmu. Apkārtējā pasaule zīdaiņus ietekmē ļoti spēcīgi: viņi var nesaprast, kas notiek, tomēr gluži kā sūkļi absorbē pieredzi un ietekmējas no aprūpētājiem, no kā viņi ir atkarīgi. Sistemātiska negatīva pieredze bērnam nodara paliekošu kaitējumu, tāpēc varam droši teikt, ka traumatisks stress zīdaiņus ietekmē vairāk.

Kad tuvākie cilvēki nav drošākie

Būtiski darīt visu iespējamo, lai mazinātu traumatiskā stresa riskus, ilgumu un biežumu, tāpēc ārkārtīgi liela nozīme ir profesionāļiem, kas nonāk saskarē ar bērniem un jaunajām ģimenēm. Speciālistiem ir nepieciešama izpratne par bērna attīstību, vajadzībām un dažādiem vardarbības veidiem, kā arī apzināšanās par savu atbildību bērnu aizsardzībā. Vecmāte, ģimenes ārsts, sociālais darbinieks, aukle, pirmsskolas pedagogs – jebkurš no minētajiem var pievērst uzmanību ne tikai tam, vai bērns ir apģērbts un pabarots, bet arī bērna traumu simptomiem, attiecībām ar vecākiem, piesaistes problēmām, un rīkoties. Ja mēs spēsim pēc iespējas agrāk pamanīt iespējamos riskus, varēsim sniegt nepieciešamo atbalstu ģimenei un, iespējams, pat novērst traģiskus notikumus.

Ja ģimene izmanto auklīti vai bērns apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi, bērnu aprūpes speciālists var būtiski mazināt vardarbības ģimenē radīto traumatizāciju. Bērnu aprūpes speciālisti satiek bērnu katru dienu, tāpēc viņi var sniegt bērnam drošu un atbalstošu vidi neatkarīgi no pieredzes, kādu bērns gūst mājās. Viņiem ir unikāla iespēja palīdzēt bērniem viņu atveseļošanās procesā, nodrošinot mierīgu, stabilu ikdienu, iespēju paust savas emocijas un izjust piesaisti. Daudzi bērnu aprūpes speciālisti strādā ar zīdaiņiem, kuri ir pieredzējuši vai piedzīvos traumatiskus notikumus kā vardarbību ģimenē vai nabadzību, kas kaitē viņu ilgtermiņa veselībai, taču ne visi speciālisti zina, kā atpazīt negatīvās pieredzes pazīmes un atbalstīt šos bērnus. Turklāt būtiski apzināties, ka traumatisku pieredzi guvušo bērnu skaits ir daudz lielāks nekā uzrāda iestādēs saņemtie ziņojumi.

Ja bērns piedzīvo traumatisku stresu savās mājās, tuvākie cilvēki, visdrīzāk, nespēj bērnam palīdzēt, tāpēc nepieciešams stiprināt bērnu aprūpes speciālistu, pedagogu un ārstu lomu mazo bērnu drošībā. Jo agrākā vecumā tiek saņemta palīdzība, jo mazāk kaitējuma bērna attīstībai tiks nodarīts. Turklāt šeit nav runa par kāda atsevišķa cilvēka dzīvi – ja valsts neiegulda bērnu pirmajās 1000 dienās, vēlāk tā zaudē milzīgus līdzekļus vājas ekonomikas un augsto veselības aprūpes izmaksu dēļ.

Kā uzsvēris Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Džeimss Hekmans: “Visaugstāko atdevi agrīnā bērnībā dod ieguldījumi, kas veikti nelabvēlīgā situācijā esošās ģimenēs pēc iespējas agrākā vecumā – no bērna dzimšanas līdz piecu gadu vecumam. Ja sākam ar trīs vai četru gadu vecumu, ir jau par vēlu, jo jaunas prasmes tiek apgūtas uz esošo iemaņu pamatiem, turklāt ļoti strauji. Lai panāktu vislielāko efektivitāti un lietderību, jākoncentrējas uz pirmajiem dzīves gadiem.”

Raksts tapis projekta ECLIPS ietvaros. Projekta mērķis ir ar mūsdienīgu tehnoloģiju palīdzību veicināt bērnu aprūpes speciālistu informētību un prasmes traumas simptomu atklāšanā, ziņošanā un bērnu aprūpē. Nereti pēc ģimenē piedzīvotas vardarbības bērni paliek vieni ar piedzīvoto, tāpēc projekts ECLIPS tiecas stiprināt bērnu aprūpes speciālistu lomu bērnu līdz trīs gadu vecumam aizsardzībā. Vairāk informācijas vietnē www.eclipsproject.eu.

ECLIPS ir saņēmis finansējumu no Eiropas Savienības Tiesību, vienlīdzības un pilsonības (REC) programmas saskaņā ar līgumu Nr. 101005642. Šī ziņa atspoguļo tikai autora viedokli. Tā nepārstāv Eiropas Komisijas viedokli, un Eiropas Komisija nav atbildīga par tajā ietvertās informācijas iespējamo izmantošanu.

Publikācijas autori:

Centrs Dardedze, Latvija

Unimore, University of Modena and Reggio Emilia, Itālija

Leuvenas-Limburgas universitātes koledža, Beļģija

Pressley Ridge, Ungārija